Liena saka:

[fonā šobrīd jāskan kaut kam no Bloc Party. Vai kādam transiņam. Pēdējā laikā neko daudz no cita neklausos.]

Hell yeah. Nesen kāda cilvēka jaunumos kādā no sociālajiem portāliem lasīju, ka mēs no šīs vasaras bijām gaidījuši pārāk daudz. That’s so true. Eu, nu kāpēc lai mēs 3 mēnešu laikā izdarītu to, ko nevarējām/nespējām 9 iepriekšējo? Ne jau vienmēr laika trūkums vai laikapstākļi ir vainīgi.
Anyway, ar nožēlu jāsaka, ka atkal nesanāca nolēkt ar gumiju. Tā es to atlieku no gada uz gadu. Nu ja. Bet bija arī daudz labu iespaidu. Negaidītu. Vēl vasara nav beigusies, bet man ap vārdadienas laiku vienmēr velk uz apceri; ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt cauri būs.

Nu ja. Priecīgas 2 nedēļas!

Fck. Pus-augusts. Pus-mēnesis un visi būs prom. Bet es – joprojām tepat. Atgādina stāstus un filmas par amerikāņu mazpilsētām, kurās cilvēki vada savu dzīvi no piedzimšanas līdz nāvei, visu mūžu ilgojoties pēc milzīgām ēkām, briesmīgas satiksmes, smoga un trokšņa. Nē, nē, es nenosēdēšu visu savu dzīvi Kuldīgā… nu vismaz tā es tagad saku. Man gan vairs nav to nesaprātīgo sapņu par dzīvi teju visās pasaules malās; kāda jēga, es pat nezinu, vai tiešām to gribētu.
Šie stulbie brīži mājās, kad jūtos nekāda un liekas, ka nekas nenotiek un arī nenotiks. Un tūlīt, kā izeju uz ielas – oh, tā ir kā cita dzīve. Es laikam esmu kaut kāds social addict, nezinu, kā to pateikt, man vienkārši vajag būt cilvēkos.

Nu ja, un es domāju, ka esmu iemācījusies rakstīt labāk.

Nevermind.

Visi, kas mani ir kādu laiku pazinuši, zinās, par ko es runāju.
Es pēc dabas esmu dikti svārstīga. Nu, piemēram, mani ir grūti nokaitināt, es ilgi spēju savaldīties un būt mierīga, taču brīžiem man nevajag neko, pilnīgi neko, lai es uzsprāgtu un sāktu ārdīties [nē, traukus es neplēšu, man vienmēr ir žēl jebkādi priekšmeti. Es taču zinu, ka viņi maksā naudu]. Tāpat varu ilgu laiku būt iedomības kalngals, bet, pēc tam, nedēļām sēdēt stūrī un pārtikt no jogurtiņiem, jo kompleksi mani smacē nost. Tieši par to es šovakar gribu parunāt.
Vēl pirms dažiem gadiem, kad, kā jau katram bērnam, man bija miljons varianti par savas nākotnes profesijas izvēli, es domāju: “Damn, man gan ir labi; man padodas [gandrīz] viss, un, kad izaugšu, man būs atvērtas visas durvis.” Beidzot esmu tikusi pie pus-procenta veselā saprāta. Ir tās miljons lietas, ko es gribētu izmēģināt un ko es gribētu izdarīt, bet ir tā 1 vai 2, ko es tiešām varētu. Man nav ķermeņa koordinācijas, es nevaru dziedot noturēt otro balsi un nejūtu frāzes, gleznojot es neredzu gaismas/ēnas, man nav kārnu kāju, roku un vidukļa, jebkuru svešvalodu mācīties man ir tas pats, kas [neesot McGaiveram] no kokteiļ-salmiņiem salikt moci un, ja man kādreiz rodas labas idejas, kāds jau vienmēr tās ir paspējis realizēt. Šis ir tas moments, kad ir pēdējais brīdis atdauzīt galvu pret sienu un sākt domāt wtf are you capable of. Bet, pat tad, kad tu to esi aptvēris, ir jāsaskaras ar citiem un tikai viņu viedoklis galu galā izlems tavu likteni, piemēram, nu, piemēram paskatieties American Idol. God dammit, tur taču visi domā, ka prot dziedāt! Ir labi tomēr apzināties, ka es vēl par savu nākotni pāris gadus varu neuzņemties nekādu atbildību [vispārizglītojošās skolas apmeklēšanu neskaitot, saprotams], un pa šo laiku man uzradīsies vēl kāds pusprocentiņš prāta. Nu, nav jau tā, ka es nezinu, ko vēlos, taču es nezinu, vai to varu. Of curse, the only way to find out is to try it, man tikai bail, ka pēc 5 gadiem es nemētāšos pa profesijām, kā šobrīd pa hobijiem.
Es tiešām nesaprotu, kāpēc šo mazo grēksūdzi man vajag nopublicēt tur, kur to izlasīs sasodīts daudzums cilvēku, bet dažkārt man vienkārši gribas kaut ko pateikt brīžos, kad neviens cits nav man tuvumā, kam to visu izstāstīt. Well, doh, it’s 3 a.m.!

Gnight, folks.

Lai arī no malas tā neizskatās, taču es daudz domāju. Vislabāk sev un globālā mērogā svarīgus notikumus man patīk pārcilāt esot dušā vai pirms aizmigšanas. Es prātoju par to, kas ir, kas varētu būt, bet, diemžēl, visvairāk par to, kā varēja būt un kādas izdevības esmu palaidusi garām.
Ok, anyway, šovakar [nakt? kā šito laiku var nosaukt?] es nonācu pie slēdziena, ka esmu vīlusies savā blogā. Kad pirms gada un 4 mēnešiem un nu jau 27 dienām es viņu uzcepu, cerēju uz aktīvām diskusijām ar sabiedrību [ja manu blogu, protams, vispār kāds pamanītu; vismaz tas nu piepildījās, tu taču šito lasi!] par man/manuprāt aktuālām vai vienkārši vienmēr svarīgām tēmām, taču visi jūs, mani mīļie lasītāji, esat stipri kūtri uz kašķēšanos, lai gan es regulāri tīšuprāt izmetu pa kādai provokatoriskai frāzei vai izteicienam, kuru būtu pavisam viegli apstrīdēt. Tāpēc man nākas secināt, ka viss te rakstītais nav sasniedzis mērķi un jūsu ausis/acis/prātus [wtf?], lai gan lasiet jūs manus tekstus nu dikti aktīvi [neskatieties uz Bloga Topu, tas, par ko iepriekš sajūsminājos, izrādījās viena liela fikcija, jo a) man nav ne jausmas, pēc kā viņi ņem tos apmeklējumu datus, jo tie krasi atšķiras no reālajiem StatCounter rādījumiem un b) dažiem patīk nofeikot šos datus pašiem]. Nav jau tā, ka es gribētu šo “padarīšanu” piebeigt, un, vispār, man tā kā vajadzētu arī rakstīt biežāk, tomēr, ja jums interesētu mana ikdiena, jūs lasītu manus tvītus, bet ja jums interesētu mans viedoklis… Ja.
Lai vai kā, runājot par Twitter-u, mani tā koncepcija reāli kaitināja, biju pārliecināta, ka 140 zīmēs var ietvert tikai avīžu virsrakstus, tomēr tagad, jā, protams, tagad esmu dikti aizrāvusies, un, ja vien mans telefons pārtrauktu nezināmu iemeslu dēļ atgrūst GPRS, bet WiFi būtu VISUR [oh, dear God, make it happen, please!], es rakstītu ļoti, ļoti bieži… un kaitinātu jūs līdz nelabumam.
Un nobeigums [beidzot]. Es atkal piebildīšu, ka, ja jūs esat izrakušies cauri visam šim tekstam un sajutuši kādu negatīvu noti, esat nedaudz kļūdījušies [jo man nav sanācis pareizi izteikties]. Varbūt nedaudz skumīgu emociju, bet kopumā joprojām esmu dikti labā garastāvoklī.

Nu ja, domāju, ka šis nebūs mans pēdējais ieraksts, lai gan tā varētu izklausīties, bet, I like it here, kā teikts vienā no tiem MTV konkursa video rullīšiem, kas man tik nāvīgi riebjas.

P.s. Redzējāt to dokumentālo filmu par metālu [mūziku] pa LTV7? Noskatieties, smieklīga. Es tagad uzskatu, ka vismaz 80% metālistu [tieši mūziķu] ir dikti jauki onkuļi, kas priecājas, ka jaunieši labprātāk ārdās koncertos, nekā demolē ielas, un nekas mani nepārliecinās par pretējo. Tiešām, bija laba [filma].

Have a nice, em, night!

Nu da. Arī Pilsētas svētki ir pagājuši, un es nespēju saprast, vai tas nozīmē, ka vasara iet uz galu, vai arī to, ka man beidzot būs burvīgā iespēja nīkt pa mājām. Runājot par apmēram pirmajām divām dienām, tad burvīgā iespēja ir bez “pēdiņām”, jo tiešām ļoti sen nav sanācis atpūsties, bet nākamajās dienās es atkal atgūšu savu iecienīto cietuma sajūtu. Ok, tas gan mani, laikam, sagaida vien nākamnedēļ.
Augustu esmu pasludinājusi par Ekstrēmo mēnesi; cerams, ka sanāks piepildīt visas manas vēlmes un iegribas.

Gribētos uzrakstīt kaut ko gudru, taču, tāpat, kā jau pēdējās divas dienas, man nāk miegs. Pirms tam gan vēl jānoskatās kāda The Tudors sērija. Starp citu, ja nav gadījies redzēt, iesaku arī Rome.

Nu tā. BB.

ka es tik reti rakstu. Man taču ir tik sasodīti daudz, ko jums teikt!

O, jā, bija Zabis ar Kuldīgas grupām. Mans iemīļotākais komplekts! [tā kā nekacā vēl nav bilžu nezinātājiem links uz orģinālo avotu] Es – kā vienmēr ārdījos un devu kārtējo brīnišķīgo iespēju visiem apkārtējiem par mani pa[pār]smieties. Oh, well, sometimes it seems that it’s just my destiny to make others a bit happier.

Āāgh, Dziesmu (un deju) svētki! M-m! Es nevaru saprast, kuri bija foršāki – šie vai iepriekšējie, bet laikam jau katriem bija savs +, piemēram, pagājuš-reiz man prieku spēja sagādāt pat mazas gumijas bumbiņas mētāšana Hanzenes pagalmā kopā ar klasesbiedriem un lēkšana pāri žogam, lai tiktu uz benzīntanku, kurš toreiz bija kārtīgs tabu, bet šoreiz tiešām jauks sanāca brīvais laiks starp/pēc mēģinājumiem Vecrīgā (Maķītī, mmmm) kopā ar manu mazo Mauglēnu un vairs ne-tik mazo Gurķi. Un mēģinājumi, ai, nu mēģinājumi vienmēr jau bijuši jautri. Žēl, šoreiz kaut kā nesanāca sapazīties ne ar vienu Mareku (Maratu vai kaut kā tā, tas bija sen) no Lapmežciema, tikai sabļauties ar stipri vien kaitinošajām meitenēm mums priekšā pie uziešanas. Žēl, ka sadziedāšanās aplauzās tā īsti nesākoties, bet visu jau nevar gribēt.

Kas tagad tāds labs notiek?
ak, tā, par to runājot, esmu tikusi arī pie sava Twitter profila. Tur es paviesojos daudz, daudz biežāk, kā blogs.lv. Kauns, kauns.

Šobrīd esmu kapitāli ierakusies starp miljons puķainiem audumiem, jo pilsētas svētku tirgus tuvojas, bet es joprojām esmu tikpat kā tukšā. Lai arī steidzos dikti, apsolu, ka neviena no manām somām nebūs sasteigta un, skatoties pēc iepriekšējās pieredzes, ar garantiju kalpos vismaz 8 mēnešus [ilgāk vēl nav sanācis iztestēt].

Nu, tā, esmu izbļāvusi to, kas sakrājies. Vispār, esmu pārsteidzoši labā garastāvoklī. Laikam jau man tikai vienmēr jāatrod veids, kā sevi nodarbināt, tad pat mājās sēžot netikšu pie nekādas depresijas. Recepte tīri tā-neko.

Labi, teorētiski – ir jau vēls, praktiski – man vēl pāris stundu nenāks miegs. Eh, mīlu vasaras brīvlaiku. Anyway, tiem, kas vēl taisās uz čučumuižu – ar labu nakti!

Vēl tikai viena lieta – nekad vakaros neatstājiet logus vaļā, man te tādi mošķi salīda iekšā, ka jūtu – būs jautra naksniņa!

Man patīk tāda diezgan ilga un omulīga gaidīšana, taču, ja gala rezultātā es neiegūstu kāroto, ātri vien kļūstu aizkaitināta un neapmierināta.

Jūti?

Sen, ilgi pirms manas piedzimšanas, pie mājas sienas rindojās zemeņu dobes. Pēdējos gadus 10 to vietā ir ieaugušas pavisam īstas meža zemenes. Nezinu, ne kā tās tur nokļuva, ne kāpēc viņas šogad ir sākušas pārņemt arī visu bruģi, bet tas nav svarīgi, jo garšo viņas lieliski.

Kāpēc es sāku ar zemenēm? Tāpēc, ka ir vasara, daļu zemeņu laika es palaidu garām un man šogad nav pat nevienas zemeņbildes. (neapmierināta sejas izteiksme)

Kārtējo reizi izbraukājot Eiropu, jau atkal nonācu pie secinājuma, ka tomēr vislabākā vieta uz pasaules ir
jebkur.
Es nezinu, kā spēšu nosēdēt uz vietas, kad beigsies manas koristes gaitas, bet atļauties kaut kur aizbraukt nespēšu vismaz 20 gadus. Ok, saderam, ka tik ilgi nemaz nenovilkšu. Anyway, par to nav stāsts. Es īsti nevarētu teikt, ka man patīk ceļot, tie pārbraucieni no vienas vietas uz otru mani garlaiko un nedaudz nomāc, man šķiet, ka man piemērotāka būtu nemitīga dzīvesvietas maiņa. Padzīvo te vienu mēnesi, tur divus, vēl kaut kur trīs, jo man šaušelīgi gribas izbaudīt to katras vietas ikdienas atmosfēru. Tāpēc es ātri iemīļoju manus Ķīnas braucienus – mēs tur uzturējāmies pietiekami ilgi, lai pierastu pie vietējā ritma un tiktu pie sava dienas režīma. Jau miljons reižu esmu rakstījusi, ka rutīna mani piebeidz ļoti ātri, taču man ir nepieciešams arī kaut kāds ierastais plāns, piemēram, tagad, vasarā, man patīk celties tieši starp 10 un 11 no rīta, jo tad vēl šķiet, ka rīts nav pagājis un diena priekšā vēl gara, un iet gulēt kaut kur starp 3 un 4, jo tad… es nezinu, kas tad ir. Man klusums īsti neiet pie sirds, man vienkārši patīk vēlu iet gulēt, vienalga, vai ir bijis party all night vai visu dienu nīkšana pa mājām.

Noslēdzot šo banālo un garlaicīgo tematu tikai uzdošu jums vienu retorisku jautājumu (jo tāpat neviens nekad neatbild):

KĀPĒC ATKAL MODĒ IR ATGRIEZUSIES PĪKSTINĀŠANA? Es, bļāviens, sēžu Itālijas viesnīcā, bet man te zvana kaut kādi X numuri. Eu, nu, es šito bērnudārzu izslimoju sākumskolā.

Labi, atpūtieties kārtīgi, rīt Zabis.

čao.

Hmm… Šī tiešām ir laba vasara. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to sabojātu. Ok, tādu lietu ir 1000000, bet tagad ir chill. Izlaidumu maratons ir veiksmīgi pievarēts, šogad sanāca nenokavēt nevienu sveikšanu… 9.-ajiem. Ar 12.-ajiem gan ir galīgā pakaļā, jo šo piektdien es laižu uz rietumiem. Nē, šoreiz nekas eksotisks, ASV joprojām ir tāds diezgan attāls sapnis, toties, ar prieku jāsaka, ka samērā reāla rādās Japāna. Yes, man patīk tie mazie šķībacainie. Ķīniešu kultūra man tiešām iepatikās, so I hope that Japanese culture will do the same effort. OK, es sāku domāt… Haha, šomēnes tā man ir tāda diezgan neraksturīga parādība!

Ak, tā, vēl maza informācija priekšdienām – 17. jūlijā Kuldīgā uz Liepājas ielas mana māsīca Krista un es, pati savā personā, pārdosim savus darinājumus: auduma somas, polimērplastikas auskarus un zīda šalles. Un, ja autobuss mani dikti, dikti garlaikos, tad arī kādus tamborētus atslēgu piekariņus.

Paldies, ka joprojām lasiet šo bezsakaru. Apsolu, ne vēlāk, kā rudenī, es atkal uzdrukāšu kaut ko ar lielāku jēgu,  jo izdzīvot rudeni labā garastāvoklī man vēl nav izdevies.

BB.

Hell yeah, šoreiz nav jāsāk ar dārza darbarīkiem! Nu, labi, varbūt ar kādu mazu plastmasas Barbiju grābeklīti un [well, how could I name that?].

Damn, šī bija viena no labākajām šīs vasaras dienām so far ;D Vai tas nav vērts iet uz skolu 9 mēnešus, lai 3 mēnešus tev varētu būt pilnīgi vienalga – da otrdiena vai sestdiena? Nu, labi, varbūt arī nav vērts, tomēr… tomēr, nē, tas ir forši.

Ir pagājis tik ilgs laiks, kamēr esmu rakstījusi kaut ko gudru. Bet, nu, tas nozīmē – labi visiem. Labi man, jo, tātad, man nav bijis depresīvs garastāvoklis, labi jums – nu, you don’t have to read those fcking shits! (sun)

Ok, es tagad mēģinu izdomāt kaut ko sakarīgu, but I failed. Again. Damn!

Labi, peace, man!